Ejot pa ielu lielā vējā, kad tumsa apņem mani un vējš cenšas ielauzties manā ķermenī. Es pieķeros pie rāvējslēdzēja un pavelku to uz leju, lai tas vējš tiek pie manis un atdzesē manu sakarsušo ķermeni. Tas pārņemts ar domām par zvaigznēm, kas debess plašo jumu pārņēmušas. Ceļš nav garš, bet apzināti tas tiek padarīts garāks. Lēni soļi slīd pa to, lēni, bet pārdomāti, jo pēdējais ziemas putenis uzmetis savu vilnu uz zemes un atkal to darījis skaistu. Domas nebeidz mitēties un galvu pārņem saspringums. Vai tiešām zvaigznes debesīs ir mūsu tuvo mirušās dvēseles, kas dod gaismu mums naktīs uz mājām aiziet un veselo saprātu, kad tas tiešām pietrūkst, un liek padomāt pie katras savas stulbās rīcības, kas varētu mūs aizvest pie viņiem? Mums jau liekas, ka tur ir labi, bet kas tur var būt par dzīvi- bez viedokļa brīvības, ar izcilu skatu uz dzīvi. Nekāda. Bet nav jau teikts, ka man taisnība. Iespējams, ka ir savādāk. Katrā ziņā šī skaistā nakts bija novedusi mani pie kaislīgas vēlmes redzēt dzīvi no zvaigznes skata punkta. Drūmi, bet tomēr, skaisti skati jau vienmēr nes kādu prieku, bet uz cik ilgu laiku?
Gaita jau sāka kļūt ātrāka un ķermenis jau vairs vēja plūsmu nejuta. Parādījās jau mājas stūris, kas nesa mīļuma sajūtu. ķermenim padeva tādu siltumu kā palienot zem siltas segas gultā. Mājās laikam cilvēka dzīvē spēlē lielu lomu. Mājas jau laikam paliek mājas! Domas par kļūšanu par zvaigzni pazuda līdz ar durvju pavēršanu. siltums un mammas smarža mani apbūra. mani ievilka tādā kā omulības orkānā un apguldīja uz mīksta dīvāna. Tad pavērās virtuves durvis un mamma sauca uz Ugunsgrēka tekošo sēriju, kas jau kā tradīcija mums ar mammu vakarā.
Tā tās domas pazuda. Tā tās mājas dara. Mīl mūs un mēs mīlam viņas. Dažreiz pat to neapzināmies, bet katram uznāk tāds nostaļģijas mirklis, kad saprot, kas tomēr ir tas vērtīgais un īstais pasaulē, ne mākslīgais un mirkļa iegriba.
