Nu, tā man iet. Nu, tā tai dzīvē notiek. Nu, un es neko nevaru manīt.
Visu kūku apēdu.
Tagad nezinu ko darīt, nopirkt jaunu nevar , tad ir jātaisa pašai, bet tā nav mana stiprā puse. Vispār man nav stiprās puses, man visas puse ir vidējas. Sanāk man daudz kas , bet vai ir kas tāds, kas man sanāk nu tā uz urrrrāaa? Slinkošana? Nē, slinkošana vispār ir pati sliktākā lieta, kas uz pasaules ir. Man vēl nav pa spēkam saprast tos cilvēkus, kas spēj sēdēt mājās un neko nedarīt, kāds pēc tam ir gandarījums no dzīves? Man personīgi nekāds, tajā pašā laikā var darīt kaut ko lietderīgu, piemēram. ēst, nē, tas ar pie nekā laba nenoved, tātad ,piemēram, rakstīt, bet to nevar darīt visi, tātad , piemēram, skatīties televizoru, nē, tā jau arī ir slinkošana. deam es pat piemēru nevaru atrast. aij, slinkojiet, ja jums nav ko citu darīt, bet atcerieties , ka tas pie nekā laba nenoved, Jūs vairs neko negribēsiet darīt, un slinkosiet vēl vairāk. Jūsu ģimenēs sāks, tā teikt, Jūs apriet. Pēc kāda laika, Jūs , lai īsinātu laku sāksiet dzīt baumas, kā tādas mazas aitiņas, jūs pirms aizmigšanas viņas dzīsiet un slīpēsiet un beigu, beigās Jūs būsiet tenku vāceles, kas no sēdēšanas mājās būs palikušas resnas, jo resnas un knapi savu resno pakaļu pa durvīm varēs iznest, lai apskatīties, par ko tad šodien varētu pabaumot.
Slinkojiet, slinkojiet, slinkojiet. Es iešu pastrādāt.
