Mamma vienmēr, kad esmu dusmīga saka, lai nomierinos. Pēc viņas loģikas gudrākais piekāpjas. Es nekad nevaru nomierināties man vajag taisnību un iekšēju apmierinājumu ar uzvaru. Bet mammas vārdi iedragā mani un liek man nomierināties negribot. Bet kā lai savādāk parāda cilvēkam, ka viņš stulbs idiots un dara nepareizi un vispār bez jeb kādas cieņas.es gribu izcīnīt taisnību un nolikt pie vietas visus sliktos un neciešamos uz galvas kāpējus. Bet mamma saka, ka nevar nolaisties līdz viņu līmenim vajag paklusēt viss nāks atpakaļ. Es neticu ,pie velna, es neticu!, bet tā slimība, ka mamma jāklausa aplipinājusi pamatīgi.
Kā teiksi māt!
