dzīves raksts.

Nu lai! Lai visas durvis ir ciet.
Man nevajag daudz — man vajag mazliet.
Jo viss, kas ir liels bijis, izzudīs,
Un paliks tikai mirklis īss.
Pār visiem sniegiem mirdz pirmais sniegs,
Uz mirkli debesīs dzērve kliegs,
Un ilgāk par mirkli — nekas nespēj būt,
Un vairāk par mirkli — mums neiegūt.
Mums tālu nav jāiet un nevajag iet,
Dod man no sevis tikai mazliet.
No VISA —
MAZLIET tikai neizris.
Un daudz tas nav, bet tas ir viss.
                                                              I. Ziedonis

Paliek man atmiņa tie vārdi 
Kas izteikti ar sirdi
Jo tikai ar sirdi var teikt pa īstam
Un nav atšķirības 
Vai tas pa labam, vai nīstam
Es tomēr ticu tev un tavam vārda
Kas manā galvā 
kā zvaigzne spīd.
Vārdi kas izteikti mirklī. 
Man neapnīk. 
                                                             (es)

ES

Kāpēc burtu kārtība vārdos ir tieši tāda. 

es uzlieku saulesbrilles un turpinu melot.

Ne burtiem, ne vārdiem nav nozīmes.

Nozīme ir domai, kas izteikta.

Paskatīties uz ēdienu ir viens,

bet nogaršot to ir kas cits.

es noņemu saulesbrilles un saku taisnību

es dzirdu tikai vārdus.

Domā ko runā, muļļa.

ja man negaršo ar acīm,

man negaršo vispār.

Saulesbrilles atgriežas līdz ar to arī meli.

Es nevēlos būt klusums un tukšums.

Rīkoties pretēji savai gribai 

ir rīkoties pretēji sev

un tā vairs neesmu es.

Saulesbrilles tiek noliktas malā. 

Nu, ir laiks patiesības devai, 

bet nenāk ārā. 

Gribās piekrist meliem 

un padarīt sevi labāku. 

bet nevajag mānīt sevi un citus.

Esi tas, kas esi un klausies kādu mūziku gribi.

Dzirdi kā gribi, sajūti kā gribi,tausti kā gribi. 

dejojamā diena

Izdejoju no autobusa, dziesma skan man ausīs. nav nozīmes ritmam dejot varu pie jebkura. Deju solī tuvojos es mājām. Deja kļūst raitāka līdz ar piedziedājumu. Māju jūtas stiprinās. Ieslidinu roku kabatā tā slīd,slīd,slīd un noslīd garām, bet tam tā bija jānotiek, jo nepareizā kabata. atslēgas ir otrā. Klikš klakš- durvis vaļā. es ir iekšā. Dejoju uz savu istabu, soma nost no pleciem. Ar krasu rokas veidotu loku iespiežas datora poga un iemirdzas tastatūra, kā zvaigznes ieslēdzas pie debess. Dancis ved mani tālāk ,guļam istabā, ar vienu kustību tiek novilkts savēlušais apģērba gabals, kas kā pienākumos rakstīts jāvelk skolas gaitās ejot. ''Tas, lai pretīgāk izskatītos'' stāstīja man gudrā Santa-Fanta. Forma iedejo skapī un esmu gatava pēc skolas laika dejošanai. dancoju es uz labierīcībām. čop čop. tur izdancāts ir. ja dancā tad dancā pa visām istabām. ar skaņu specefektiem no manas mutes tiek izdejotas arī pārējās telpas. un nu, laiks dancāt pēc malkas. viena,divas un pārējās pagales ir ķešā un zinu, ka uguns nepaliks bešā. Aiziet tālāk garām tupakiem un šļurām  un cigaretēm, kas pīpētas aizvakar. Bet ņemam jaunu! dvaša pelēka, plaušas pelēkākas paliek aizvien, aizvien. dejoju pa kāpnēm uz stāvu otro jeb pēdējo. viens,divi, trīs un pārējie ar tiek izdancoti. Kurināšanu uz vēlāku atliekam , bet dancojam pie datora. Stop (skan Fun_Some Nights) Salutējam un dziedam. Tālāk mani deja ved pie datora. Pie mūsu mājas zvaigznes. Patīkami pirkstu galiņi dejo pār apgaismotajiem taustiņiem, tā kā masāža man pēc skolas garajiem pierakstiem. Ai, dejošu es vēl, bet tas vēlāk, tagad es te iesprūdu un ārā netieku. Melnais dēmons mani sagrāba un viss.