Man vairāk kā četrus gadu istabā stāv divi lieli ,mīksti ,skaisti,pārbīdāmi krēsli ,bet šodien ir laikam pirmā reize ,kad es apsēžos izvelkamajā. Tiešām ērts un mīksts.
Skan mūzika blakus -Ziemassvētku un es nespēju saprast ,kas tagad notiek. Daļēji Ziemassvētku dziesmu dēļ ,daļēji visas ievārītas putras dēļ. Man laikam vajag vienreiz izbaudīt to kā ir ,kad manas stulbās rīcības dēļ ir jācieš visiem ,bet nē vienmēr uzrodas kāds ,kas paņem mani aiz pēdējā matiņa un izvelk ārā. Nu,tas ir diez gan forši ,liktenis vai ne-liktenis , bet tā nu ir.
Kas ir liktenis -Liktenis ir nekas ,tāda nemaz nav ,tas viens vienīgs bullshits ,lai kārtējo reizi bezatbildīgajiem cilvēkiem būtu ,kam uzvelt vainu.
Pašiem mums ir jādomā sava dzīve un ja mēs domājam ir ļoti labi ,bet ja mēs mākam nedomāt kaut uz mirki ,tas vēl super labāk ,jo smadzenēm vajag atelpu ,lai kaut ko labu varētu izdomāt. Es nemāku nedomāt ,tas ir par grūtu manām domājošajām smadzenēm. Tas strādā nepārtraukti ,bet uz ko? uz visādiem sūdiem ,kas (atvainojos) nahuij nav vajadzīgi.
Lai tagad izprastu mani ir jāapasēžas uz otra krēsla un jāklausās ,es tagad izstāstītu visu. Jautā ,ko gribi pateikšu visu ,bet es man pretim uz tā krēsla.
Seši mazi bundzinieki reiz teica:'"
Viņš netic saviem spēkiem. Visbeidzot, viņš paliek pretīgs gan sev, gan citiem. Viņš sāk nīst gan sevi, gan dzīvi.''
Patiess prieks ,par cilvēkiem ,kam prieks.
