starp drūmiem mākoņiem, debess pamalē izlien saules sārtums.
pēc stundas jau visa debess ir tumša un viena cigaretes oglīte spīd.
kustās uz augšu un tad atkal uz leju. apkārt neko neredz. tikai tumsa.
Pārdomu brīdis.
No apkārtējo vārdiem spēj dziedēt tikai pēdējās frāzes.
Un tad moments, ilgst aptuveni 10 sekundes.
Ko pārdomāt?
kas ir mīlestība? pavisam parasta lieta, sajūta, emocija.
Lasīju žurnāla, ka klausoties mīlas dziesmas pirmais cilvēks par ko iedomājies ir tas, kuru mīli.
Darot nozīmīgas lietas, pirmais cilvēks, par kura viedokli iedomājies ir tas, kuru mīli.
Ielienot gultā, pirms miega, tajās domās, pirmais cilvēks par kuru iedomājies ir tas, kuru mīli.
Nošauj mani lejā, ja tā ir taisnība! Bet laikam jau ir.
Es abrīnoju tos cilvēkus, kas spēj pateikt, kas ir mīlestība. Man šķiet, ka tas nav iespējams.
Cilvēkā laikam vēl neesmu iemīlējusies ( ja spriež pēc tīņu žurnāliem)(ja neskaita ģimenes locekļus), Bet lietās, laikam jā. Dabas skatos, sajūtās, krāsās, mūzikā-jā!
Grūti saprast, kas man ir mīlestība, ko es būtu gatava darīt, uz ko otram cilvēkam jābūt gatavam un ko es no viņa gaidītu.
10. sekunde pagāja.
Cigaretes oglīte pēc asas kustība aizlido un pazūd.
Tā ir mana skrienošā sirds un es to nejūtu.
Ēnā kustās žoklis, kas iedomīgi kožļā gumiju.
iedomīgi, it kā spētu mīlēt.
