Atceros tos laikus ,kas bija pirms nepilna gada. Es atrados slimnīcā ar krustenisko saišu plīsumu un man tobrīd likās ,ka nekad vairs nesportošu ,bet es sportoju un mamma atkal saka ,ka nekad vairs nesportošu. Bet ,kur tad es likšu visu savu sporta atribūtiku ,kas iegādāta. Tā jau gribēju šogad atteikties no hokeja ,bet tas pats atteicās no manis līdz ar ziemas neatnākšanu laikā.5. aprīlī es atrados Rīgas Bērnu slimnīcā un vēroju mazus bērnus ,jo cita nebija nekā ko darīt. Mazajiem bērniem bija cerību pilnas acis vienmēr ,kad atnāca kāds ārsts, visi ,arī es ,gribēja dzirdēt tikai šos vārdus ''Jūs varat doties mājās. Tagad ,kad pašai atkal jāguļ gultā un nav ne jausmas ,kas ar to kāju ir, pārņem šausmas par slimnīcu! Fuij. Visas domas ,ka varētu vēl tur paviesoties pagaist un gribas iet uz sporta zāli ,bet šonedēļ jāizlaiž un vēl pāris reizes.
Vispār man vēl ir šoks un šokā ir arī mana kāja un šokā ir arī mans vēders ,jo neko šodien neesmu ēdusi tikai našķus visādus ,ko mašele saveda no Anglijas. es gribu ēst.
Es NOLĀDĒŠU filmas un visu nakti skatīšos un ,lai nedod Dievs kādam mani traucēt ,jo es būšu tik dusmīga ,ka metīšu ar visu ,kas pa rokai..
Čipsi,kola, televizors-manas šīs dienas burleskas ekstras.
